Lāde ar zelta naudu Bauskas pils pagrabos

Samsung Monte/flickr.com
Samsung Monte/flickr.com

Skaistā Bauskas pils ir izvietota uz zemes strēles ļoti gleznainā vietā, kur satiekas divas upes – Mūsa un Mēmele –, veidojot Lielupi. Bauskas pils sastāv no divām sekcijām: viena no tām ir vecā Livonijas ordeņa pils, kas celta 15. gadsimtā, un otra – jaunākā daļa, kas celta 16. gadsimtā – kalpoja kā Kurzemes hercogu rezidence. Pils iekšpusē apskatāma gan aizsardzības sistēma, tai skaitā vairāki lielgabali, gan 16. un 17. gadsimta Kurzemes hercogistei raksturīgie apģērbi un rotājumi.

Pils vēstures lokos

Livonijas ordenis 15. gadsimtā ieguva pilnīgu kontroli pār Bauskas apkaimi un, lai nostiprinātu savu varu, vietā, kur kopā satek Mēmele un Mūsa, izveidoja militāru nocietinājumu un administratīvās pārvaldes centru. Bauskas pilij un pilsētai vēstures gaitā bijuši daudzi nosaukumi – Bauschkenborch, Bauskenburg, Powszke, Bawsenburg, Boske un citi.

Lai arī par Bauskas vecās pils daļas celtniecības uzsākšanas gadu tradicionāli tiek uzskatīts 1443. gads, pastāv viedokļi, ka tā tikusi uzsākta laika posmā no 1438. līdz 1450. gadam, kad valdījis Livonijas ordeņa mestrs Heindenreihs Finke no Oferbergas. Bauskas pils vecākā daļa ir īpašs uguns spēkam jeb šaujamajiem ieročiem paredzēts cietoksnis, kam raksturīga 15.–17. gadsimta militāro būvju arhitektūra.

1559. gadā pils tika ieķīlāta Polijas karalim, taču jau 1562. gadā tā nokļuva jaunizveidotās Kurzemes-Zemgales hercogistes īpašumā. Līdz ar to datējams jaunās pils būves laiks, jo tika uzsākta apjomīga pārbūve un bijušās priekšpils vietā tika uzcelta hercoga rezidence, kuras būvniecība tika noslēgta 1596. gadā.

Mainoties valdošajām varām, mainījās arī Bauskas pils īpašnieki, līdz 1706. gadā, atkāpjoties no savām pozīcijām, krievu karaspēks daļēji to uzspridzināja. Kopš šī notikuma pils vairs netika apdzīvota un pamazām pārvērtās drupās, bet 19. gadsimta otrajā pusē ap drupām tika izveidots ainavu parks. Mūsdienās rekonstruētajās pils telpās izvietots Bauskas pils muzejs.

Arhitektūra

Bauskas pils ir vienīgais šāda veida piemineklis Latvijā, kas ataino gan manierisma laika arhitektūru, gan lietišķi dekoratīvo mākslu Kurzemes hercogistē. 20. gadsimta 70. gados tika uzsākti pils jaunākās daļas atjaunošanas darbi, ar mērķi veidot to par valsts nozīmes vēstures, arheoloģijas un arhitektūras pieminekli, kā arī izvietot tās telpās ekspozīcijas, kas ataino Bauskas pili Livonijas valsts un Kurzemes-Zemgales hercogistes vēstures kontekstā.

Hercoga laikos celtās pils ārsienas bijušas gludi apmestas un rotātas ar sgrafito tehnikā iezīmētiem laukumiem, kas raksturīgi renesanses un manierisma stiliem. Fasādi papildinājuši arī akmens kaluma rotājumi.

Ar Bauskas pili saistītie nostāsti

Šī ir viena no tām Latvijas pilīm, kas bijusi daudzu notikumu krustugunīs, un attiecīgi ar to saistās daudz dažādu nostāstu – gan to, ka pilsdrupu pagrabos atrodoties daudz senlietu, gan nostāstiem, ka pagrabos atrodoties lāde, kas pilna ar zelta naudu, un, protams, kura pils gan ir bez sava spoka?

Tautas teika vēsta, ka, tad, kad Bauskas pils mūrēta, tai nav varēts viens stūris uzmūrēt. Kas sausā laikā uzmūrēts, tas slapjā laikā, kad lietus lijis, nogruvis. Teicis kāds, ka pili esot Velns apstājis un gribot dzīvu dvēseli. Mūrnieki nosprieduši, ka jāiemūrē tas, kurš pirmais no rīta pilij garām ies. No rīta gājusi kāda saimniece garām pilij uz Bausku iepirkties, un pa priekšu skrējis tai suns. Mūrnieki suni tad arī iemūrējuši pils mūrī. Par to Velns ļoti saskaities, jo domājis, ka viņu zobojot, dodami suņa dvēseli, bet ne cilvēka. Tas tūliņ izlēcis no pils mūra un pazudis. No tā laika vairs pils stūris neesot gruvis, jo Velns nu bijis ārā. Tikai tagad esmot dzirdams katru nakti Bauskas pils mūros žēls suņa kauciens.

Līdz ar Velna pazušanu ir cēlies sakāmvārds, ko lieto Bauskas apkārtnē: «Nozuda kā Bauskas Velns».