Smiltenes tehnikuma audzēknes aizvadījušas praksi Maltā

Abas ļoti vēlējušās redzēt, kā viņu izvēlētajā profesijā strādā ārzemēs. Pieteikušās "Erasmus+" projekta "Profesionālā pilnveide kvalitatīvas izglītības īstenošanai" piedāvātajām iespējām, taču jauniešu, kas gribējuši to pašu, bijis daudz. Kad pienākusi Lienes un Hellijas kārta, palikušas vairs divas iespējas – braukt uz pusgadu vai uz vienu mēnesi. "Sākumā mazliet uztraucāmies – kā ies ar svešvalodu un iejušanos, jo abas tik ilgi projām no mājām bijām pirmo reizi. Taču beigās tomēr nolēmām, ka mēneša laikā neko daudz neiemācīsimies, tāpēc izvēlējāmies braukt uz pusgadu," stāsta jaunietes. "Sazināšanās ar kolēģiem un darba devējiem galvenokārt notika angliski; tiklīdz sākām runāt, tā valodas barjera pazuda. Vienīgi, lai izteiktos par specifiskiem medicīnas jautājumiem, reizēm pietrūka vajadzīgo vārdu. Taču visādi citādi Maltā pavadītais pusgads bija gan laba patstāvības un atbildības skola, gan liels ieguvums profesionālo iemaņu pilnveidē."

Abas jaunietes strādāja prestižajā doktora Trevora Zammita klīnikā, kur katru dienu tika uzņemti un aprūpēti vidēji 160 pacientu. "Klīnikas mazais gaitenītis reizēm bija tik pilns, ka dažiem uz brīdi vajadzēja iziet ārā, lai saimnieki var izvest laukā lielākos dzīvniekus," atceras Liene. "Tā kā doktors Trevors nekad neatteicās palīdzēt arī naktī, viņam bija ļoti daudz pastāvīgo klientu, kuri pēc tam regulāri veda savus mājdzīvniekus uz profilaktiskām pārbaudēm. Daudzi nāca, lai izmantotu klīnikas modernās diagnostikas iekārtas (ultrasonogrāfu, rentgenu, endoskopu u.c.), kādu nebija nevienā citā Maltas veterinārajā klīnikā. Doktora Zammita klīnikas laboratorijā uz vietas tika veiktas visas svarīgākās analīzes. Ārsti to darīt iemācīja arī mūs. Ja radās aizdomas par kādu retu slimību, asins paraugi tika sūtīti uz ārzemju laboratorijām."

Lienes un Hellijas prakses vadītājs bija doktors Zammits Trevors, taču viņš jaunietēm deva iespēju būt par asistentēm arī citiem klīnikas ārstiem. "Katram no viņiem bija kāda joma, kas veterinārmedicīnā interesē vairāk par citām. Viens vairāk specializējās eksotisko dzīvnieku aprūpē, otram izcili padevās otopēdiskās operācijas, no trešā ļoti daudz uzzinājām par dzīvnieku zobu aprūpi," stāsta Hellija. "Tā kā Maltā nav augstskolas, kas piedāvātu apgūt veterinārmedicīnu, klīnikā strādā ārsti no dažādām valstīm. Taču kolektīvs bija ļoti draudzīgs. Visi – vienmēr gatavi palīdzēt un dalīties savā pieredzē un zināšanās. Piedalījāmies visos darbos, sākot ar reģistratūru, klīnikā atstāto dzīvnieku aprūpi, tikšanos ar klientiem un beidzot ar sarežģītākajiem izmeklējumiem, dzīvnieku sagatavošanu operācijai un asistēšanu operācijās. Ja gadījās kāda interesantāka operācija, palikām ilgāk. Piemēram, kādā pēcpusdienā klīnikā ienesa ērgli, kuram bija lauzts spārns. Lai putnu glābtu, vajadzēja veikt ortopēdisko operāciju. Ērglis izdzīvoja, bet lidotājs gan vairs nebūs, jo daļu no cietušā spārna nācās amputēt."

Abām jaunietēm tā bija arī pirmā iespēja komunicēt un palīdzēt eksotiskajiem dzīvniekiem – boa čūskām, pērtiķiem, pumām, lauvām un papagaiļiem. "Viens no doktora Trevora pastāvīgajiem klientiem bija arī kāds eksotisko dzīvnieku audzētājs, kurš ļoti bieži veda dakterēt lauvas un pumas. Vairums no tiem bija miermīlīgi, uzreiz gatavi rotaļāties, bet gadījās arī tādi, kuriem medicīniskās manipulācijas varēja veikt tikai narkozē."

Linda un Hellija tagad zina, kā dažādu infekciju slimību gadījumos palīdzēt pērtiķiem, kāds uzturs jānodrošina eksotiskajiem dzīvniekiem, un, kā pareizi apsaitēt lauvu ķepas, lai dzīvnieks, mostoties no narkozes, nesavainotu personālu. Jaunietes prakses laikā šuvušas lauvām brūces, veikušas pumām asins un urīna analīzes, likvidējušas boa čūskai abscesu, kā arī - piedalījušās rentgena izmeklējumos lauvām. Prakses laikā gūta pieredze saskarsmē ar depresīviem mājdzīvniekiem un dažādām sarežģītām medicīniskajām manipulācijām (audzēju operācijas, ķermeņa locekļu amputācija, taisnās zarnas izkrišana u.c.), kuras visgrūtāk bijis pārdzīvot psiholoģiski.

Brīvajā laikā jaunietes visbiežāk izmantojušas iespēju ar Maltu iepazīties tuvāk. "Aplūkojām slaveno Azūra logu, bijām Gozo salā un Maltas Nacionālajā akvārijā."

Lindai un Hellijai kolēģi pēc tehnikuma beigšanas piedāvājuši braukt uz Maltu pastāvīgā darbā. Taču abas iecerējušas turpināt studijas augstskolā. Visticamāk - Latvijas Lauksaimniecības universitātes veterinārmedicīnas fakultātē. Jaunietes prakses laikā guvušas apstiprinājumu tam, ka veterinārmedicīna ir viņu dzīves īstais aicinājums. "Uz Maltu labprāt aizbrauktu pavadīt brīvdienas un satikt kolēģus, ar kuriem joprojām sarakstāmies. Tomēr - nekur nav tik labi kā mājās," atzīst Linda un Hellija, kurām prakses laikā visvairāk pietrūcis Latvijas draugu un tuvinieku. "Tiesa gan, izkāpjot no lidmašīnas, bija ļoti auksti, jo Maltā arī februāra beigās gaisa temperatūra nenokritās zemāk par + 19°C. Taču nu jau pie Latvijas klimata pierasts, un pats galvenais – atkal visapkārt skan latviešu valoda. Tā īsti to novērtēt var tikai tad, ja mēnešiem ilgi dzirdi tikai svešvalodas," saka Hellija. Un Linda viņai pilnībā piekrīt.

Uz sarakstu