Leģendām apvītā Dundagas pils
Mūsdienās pilī atrodas Kultūras centrs, Dundagas novada Tūrisma informācijas centrs, Mūzikas un mākslas skola, Attīstības un plānošanas nodaļa un redakcija, kā arī vairākas ekspozīcijas.
Vēsture
1245. gadā Rīgas bīskaps savā īpašumā ieguva zemi Kursā un to izlēņoja savam domkapitulam, kas, savukārt, 1249. gadā Dundagā sāk celt pili. Būve sākotnēji bija paredzēta saimnieciskām vajadzībām, proti, tā funkcionēja kā lauksaimniecības produktu savāktuve. Pilī nebija ierīkotas guļamtelpas, ēdamzāles vai svinības zāles, taču tajā atradās liels pagalms, noliktavas un saimniecības telpas.
1434. gadā Rīgas domkapituls pili pārdod Kursas bīskapam Johannam. Vēlākajos gados notikuši būvniecības darbi un pils telpas pielāgotas dzīvošanai – tiek izbūvētas vairākas zāles un viesu telpas. Priekšpēdējais Kursas bīskaps Johans Fon Minhauzens 1559. gadā Dundagas pili pārdod Dānijas karalim, kas to savukārt atdāvina savam brālim Holšteinas hercogam Magnusam. Magnuss 1582. gadā pili pārdod Polijas karalistes kancleram Martinam Berzevicam, un tas atkal 1588. gadā ēku pārdod Brandenburgas makgrāfa padomniekam Levinam fon Bīlovam.
1656. gadā pili ieņem un izposta zviedri, tomēr pēc tam pils zaudē nocietinājuma būves raksturu un tiek pārveidota par greznu muižnieku mītni. Tiek nojaukta nocietinājuma siena starp pili un priekšpili. No 1714. gada līdz pat agrārai reformai 1920. gadā pilī saimnieko fon Ostenu–Zakenu dzimta.
Pils būves pastāvīgās izmaiņas
Dundagas pils ir raksturīga viduslaiku nocietinājuma būve, kas piedzīvojusi daudzas pārbūves un izmaiņas. Pati vecākā pils daļa ir korpuss blakus tornim. No šīs viduslaiku celtnes līdz mūsdienām saglabājušās vienīgi mūra sienas pirmā stāva augstumā un daļēji arī pagrabi, kas aizbērti ar būvgružiem, kā arī sākotnējā torņa atliekas līdz otrā stāva augstumam.
Pils ir piedzīvojusi divus ugunsgrēkus, pēc kuriem tā tiek atjaunota, taču vairs ne iepriekšējā izskatā. Pēc 1872. gada ugunsgrēka pils tiek atjaunota bez kapelas un zvanu torņa, savukārt pēc 1905. gada ugunsgrēka pils atjaunošanas projekta izstrādāšanai un būvdarbu vadībai tiek pieaicināts profesors Hermanis Pfeifers no Braunšveigas.
Atjaušanas darbi ilguši no 1909. līdz 1914. gadam, bet, sākoties I pasaules karam, nav pilnībā noslēgti. Šajā laikā Pilij pilnībā mainīts tās iepriekšējais veidols. Ēkas būvēja ar savam laikam moderniem materiāliem un risinājumiem – dzelzsbetona pārsegumiem, liftiem un centrālo apkuri. Šajā pārbūvē Dundagas pils ieguva savu līdz mūsdienām saglabājušos historisma stila izskatu.
Dundagas pils Zaļā Jumprava
Dundagas pils spoku stāsts ir saistīts ar 17. gadsimtu, kad pils piederējusi fon Maidelu dzimtai un ar kādu barona radinieci, kuru visi tolaik dēvējuši par Zaļo Jumpravu, jo meitene vienmēr esot mīlējusi tērpties tikai zaļās drānās. Savas lielās ziņkārības dēļ tā iemūrēta pils vārtu torņa sienā, un, pat nāvē neatmetusi šo savu ieradumu, vēl tagad staigājot pa Dundagas pili. Savukārt barona dzimtai uzlikts lāsts – proti, fon Maidelu dzimtai nebūs dēlu, kamēr uz akmens pils sienā izaugs bērziņš, no kura varēs šūpulim kārti uztaisīt.
Kā stāsta, pēc šiem notikumiem divsimt gadu laikā tikai dažiem pils īpašniekiem ir piedzimuši dēli, tomēr neviens no tiem nav kļuvis par Dundagas pils īpašnieku. Ap 19. gadsimta vidu akmens pils sienā patiesi sācis augt mazs bērziņš, no kura tad pagatavots mazs, simbolisks šūpulītis. Beidzot pilī piedzimis zēns vārdā Kristiāns Karls Osten-Sakens, kas kļuvis par pēdējo pils īpašnieku.
Uz sarakstu
