Autentiskā Padures muiža ar angļu stila ainavu parku

Bernhard Waldmann/flickr.com
Bernhard Waldmann/flickr.com

Padures muiža atrodas Kuldīgas novada Padures pagastā, Padurē. Savulaik grezno kungu māju 1837. gadā vēlā klasicisma jeb ampīra stilā cēlis skotu muižnieks un tirgotājs Džons Balfūrs. Patlaban muižas kungu ēkā tiek veikti aktīvi atjaunošanas darbi, organizēti kultūras pasākumi, kā arī iespējams pārnakšņot romantiskā atmosfērā vai nosvinēt svētkus. Padures muiža ir piešķirts Valsts kultūras pieminekļa statuss.

Muižas īpašuma senākā vēsture

Agrākās ziņas par Paduri kā seno kuršu apdzīvotu vietu ir datējamas jau ar 1253. gadu, savukārt pirmās ziņas par zemes piešķiršanu Padures muižā parādās 1404. gadā, kad Livonijas ordeņa mestrs Dītrihs fon Torka to izdeva lēnī Hermanim Grundim.

Tālāko gadsimtu gaitā, kā tas bieži mēdza notikt ar Latvijas muižām un pilīm, arī Padures muižai visai bieži mainījās īpašnieki. No 1702. līdz 1799. gadam muiža piederēja fon Korfu dzimtai, tomēr 1814. gadā uz Krieviju aizceļojušā Korfa īpašumiem tika pasludināts bankrots. Arī Paduri izpārdeva vairāksolīšanā, un 1827. gadā to par 35 000 sudraba rubļiem iegādājās kāda baltvāciešu kundze vārdā Ernestīne fon Štempele.

Kungu mājas būvniecība

Interesants ir fakts, ka 1837. gadā muižas esošā īpašniece ieķīlāja Paduri nevis kādam savam tautietim, bet gan Rīgas skotu izcelsmes tirgotājam Džonam Luisam Balfūram. Balfūrs jau tajā pašā gadā parūpējies par jaunas muižas kungu mājas izbūvi parādes pagalma malā, kas saglabājusi savu oriģinālo veidolu līdz pat mūsdienām. Tieši viņš Padures muižu padarījis par izcili skaistu vietu.

Pēc viņa nāves muižā saimniekoja viņa dēls Edvards, pēc viņa nāves tā atraitne, savukārt 1878. gadā muižas pārvaldību savās rokās ņēma Džona mazdēls Ādolfs Balfūrs. 1921. gadā viņš tika nogalināts netālu no blakus esošā Struņķukroga, un muiža uz neilgu laiku nonāca viņa māsas dēla J. Serafima īpašumā; drīz vien Latvijā sākās agrārā reforma.

1922. gadā lielo muižas teritoriju sadalīja un tās centrs nonāca Zemkopības ministrijas pārvaldījumā – muižas ēkā tika ierīkota lauksaimniecības skola, kas darbojās līdz pat 1944. gadam. Otrā pasaules kara laikā vācu karaspēks ēku pārņēma un izvietoja tajā hospitāli. Tikai gadu vēlāk pilī sāka darboties Lejaskurzemes lauksaimniecības izmēģinājumu stacija, kas pastāvēja nākamos 50 gadus. Ēkā ir bijuši izveidoti arī atsevišķi dzīvokļi un bibliotēka. Šobrīd pils ar lielāko parka daļu ir privātīpašums un pieder Jānim Lazdānam.

Autentiskā arhitektūra un dizains

Muižas kungu mājā ir saglabājušās gan oriģinālās greznās parādes durvis, tāpat arī trīs koka kāpnes un astoņas podiņu krāsnis. Mansardā un ēdamzālē ir saglabājušies iebūvētie skapji. Ēdamistabas krāsnī ir ierītis – saskaņā ar pēdējās Balfūru kalpones atmiņām, kungam paticis, ka kafija vienmēr silta. Tad nu kafijas kanna turēta ierītī.

Ēdamzāles durvīs saglabājušās veclaicīgās eņģes, ar kuru palīdzību durvis turas divos punktos, un ir ļoti plaši atveramas. Vienā ēkas pusē logos saglabājušies arī vecie stikli. Tāpat te redzami gan oriģinālie grīdas segumi, gan 19. gadsimtā radītie gleznojumi uz sienām.

Padures muižai piekļaujas arī angļu stila ainavu parks ar simt astoņdesmit gadus vecu liepu aleju, ko 19. gadsimta sākumā Balfūrs ierīkoja īpašuma rietumu malā.